Par ko runā mans iekšējais bērns?
Iekšējais bērns – šis
jēdziens psiholoģijā bieži tiek izmantots, lai aprakstītu mūsu emocionālo pasauli, kas izveidojusies bērnībā. Tas ir mūsu iekšējais “es”, kas glabā
atmiņas par priekiem, sāpēm, bailēm un dziļi apslēptajām vajadzībām. Iekšējais
bērns ir dzīvs katrā no mums, neatkarīgi no vecuma, un viņš nereti runā tad,
kad mēs jūtamies nesaprasti, vientuļi, pārstrādājušies vai emocionāli
ievainoti. 
Kas ir iekšējais bērns?
Iekšējais bērns simbolizē mūsu agrīnās pieredzes – ne tikai traumas, bet arī prieka mirkļus, sapņus, vēlmes un spēju brīnīties. Tas ir emocionālais slānis mūsos, kurš attīstījies bērnībā un palicis kā nemainīgs "kodols", ko pieaugušā dzīvē nereti apslāpē pienākumi, loģika un sabiedrības gaidas.
Iekšējais bērns runā caur emocijām – dusmām, bailēm, skumjām, bet arī caur vēlmi spēlēties, sapņot, būt tuvībā, mīlēt un saņemt mīlestību. Bieži mēs nemaz neapzināmies, ka mūsu reakcijas pieaugušā vecumā ir tieši saistītas ar šo neapmierināto bērna daļu.
Kā bērnības pieredze mūs ietekmē pieaugušā vecumā?
Bērnības traumas – gan atklātas, gan slēptas – var radīt neapzinātus aizsardzības mehānismus, kas vēlāk izpaužas kā trauksme, izdegšana, attiecību grūtības, perfekcionisms vai grūtības uzticēties. Ja bērnībā neesam piedzīvojuši beznosacījumu pieņemšanu vai drošību, pieaugot mēs varam meklēt to citiem neveselīgiem veidiem vai, gluži pretēji, noliegumā norobežoties no savām jūtām.
Mēs varam sev uzdot jautājumus:
- Kāpēc man tik ļoti vajag citu atzinību?
- Kāpēc es baidos kļūdīties?
- Kāpēc es jūtos pamests, kad partneris atkāpjas?
Bieži atbildes meklējamas bērnības pieredzēs – tur, kur iekšējais bērns nav ticis sadzirdēts vai saprasts.
Ko vēlas mans iekšējais bērns?
Viņš vēlas to pašu, ko kādreiz: būt pieņemts, mīlēts, drošībā. Viņš ilgojas pēc spēles, viegluma, brīvības un radošuma. Bet viņš arī raud, kad jūtas viens. Viņš dusmojas, kad nav ievērots. Viņš klusē, kad ir pārbiedēts.
Sadzirdēt savu iekšējo bērnu nozīmē atgriezties kontaktā ar savām patiesajām jūtām. Pieņemt viņu nozīmē pieņemt sevi – ar visiem saviem trauslumiem un spēkiem. Tas ir dziedinošs process, kas ļauj veidot veselīgākas attiecības, stabilāku pašvērtējumu un apzinātāku dzīvi.
Kā sadzirdēt savu iekšējo bērnu?
- Pievērs uzmanību savām emocijām. Katru reizi, kad jūties pārspīlēti aizkaitināts vai sāpināts – pajautā sev: “Ko es šobrīd jūtu kā bērns sevī?”
- Raksti viņam vēstuli. Tu vari uzrakstīt vēstuli savam iekšējam bērnam – ko tu viņam gribi pateikt? Un atbildēt viņa vārdā – ko viņš tev grib sacīt?
- Iztēlojies viņu. Vizualizē savu bērnu – kā viņš izskatās, ko dara, kā jūtas? Tu vari viņu uzrunāt kā mīlošs pieaugušais.
- Atļauj sev spēlēties. Dari lietas, kas sagādāja prieku bērnībā – dejo, zīmē, ej dabā, klausies bērnības mūziku.
- Meklē psihoterapeitisku atbalstu. Iekšējā bērna dziedināšana ir process, kuram bieži vajadzīgs drošs un atbalstošs telpas turētājs – terapeits, kurš palīdz apzināties vecos ievainojumus un atgriezties kontaktā ar savu patieso “es”.
Noslēgumā
Iekšējais bērns nav vājums. Viņš ir ceļš uz mūsu autentiskumu. Kad mēs viņu sadzirdam, mēs sākam dzīvot dziļāk, patiesāk, tuvāk sev. Dziedināt iekšējo bērnu nozīmē pārtraukt atkārtot bērnības traumas savā pieaugušā dzīvē – tā ir atgriešanās sevī ar mīlestību un līdzjūtību.
Ja jūti, ka vēlies iepazīt un sadzirdēt savu iekšējo bērnu ar profesionālu atbalstu, aicinu Tevi pieteikties uz individuālu konsultāciju.